3. oktobrī Berlīnes Valsts operā Unter den Linden notika dziedones Marinas Rebekas debija titullomā Džuzepes Verdi operā “Aīda”. Jauniestudējumā, kuru veidojis provokatīvas katalāņu režisors Kaliksto Bjeito un itāļu diriģents Nikola Luizoti, Marinas kolēģi bija latviešu mecosoprāns Elīna Garanča kā Amnerisa, Jusufs Eivazovs kā Radamess, Ramfiss – Renē Pape u.c. Pēc pirmizrādes ar Marinu Rebeku tikās Gunda Vaivode.
Fragments no sarunas ar Marinu Rebeku:
Aīda bija tavs lielais sapnis vai tā vienkārši sakrita kārtis, ka tā ir tieši šobrīd?
Grūts jautājums. Lielais sapnis tas nebija. Kādreiz sapņos rādījās, ka es stāvu uz skatuves, dziedu Aīdu un man visu laiku jūk vārdi (smiekli). Bet ar Aīdu ir tā, ka neviena Aīdas atveidotāja mani nekad īsti nepārliecināja. Mani vienmēr tiešām pārliecināja Amnerisa.
Ja es būtu mecosoprāns, gribētu dziedāt tikai Amnerisu – milzu skats sākumā, kolosāls duets un tad vēl ceturtā cēliena skats – tas ir tas, kur tiešām ir viss – pēc tā opera varētu beigties un tur vispār nav, ko teikt.
Tāpēc laikam Elīna [Garanča] saka, ka tā ir viena no viņas mīļākajām lomām.
Absolūti. Super – tur nav, ko teikt. Bet Aīda – muzikāli nav īsti skaidrs, kas viņa ir, jo pati tēma ir tāda hromatiska. Kaut kādā ziņā tā ir opera par emigrāciju, jo viņa dzīvo valstī, kura gandrīz vai kļuva par viņas dzimto zemi, bet viņas dzimtā zeme nav Ēģipte. Turklāt viņa nevienam nevar atklāt, kas viņa ir. Respektīvi, mēs nezinām, kas viņa ir, kad viņa parādās. Viņa ir kā spiedze – viņa nevar teikt neko. Viņai pastāvīgi jākontrolē, ko saka, kā uzvedas, ko dara, jo jebkura viņas darbība var viņu novest pie nāves. Ir ļoti grūti saprast. Pirmkārt, viņa ir cilvēks, kas sevi kontrolē, cilvēks, kas ļoti labi apzinās situāciju un neļauj sev teikt vairāk. No otras puses, ir momenti, kur viņa tiešām ļoti atklāti runā par sevi, kā pirmajā ārijā „Ritorna vincitor!”. Viņa pēkšņi redz, ka viņā ir divas puses.
Viņa ļoti mīl Radamesu un ir pieradusi pie šīs zemes, uzaugusi kopā ar Amnerisu. No otras puses, ir viņas saknes, kuras viņa pat neapzinās tik labi, jo ilgus gadus nebija redzējusi savu tēvu.
Viņa svārstās par to, kas viņa ir – ēģiptiete vai tomēr etiopiete – kur ir viņas vieta?
Īstenībā, ļoti mūsdienīga tēma.
Ļoti mūsdienīga. Pilnīga saraustība starp realitāti, starp jūtām, tāpēc ir ļoti grūti to visu attēlot.
Programmiņā izlasīju interesantu citātu – mīlestībai, protams, nav robežu, tā ir apolitiska un pat anti-politiska. Strādājot ar režisoru Kaliksto Bjeito bija jārisina arī ļoti konkrēts šodienas aktualitāšu uzdevums? Mēs, protams, vizuāli redzam arī to, ka parādās koloniālisma problēmas, Āfrikas problēmas, kara problēmas – tas viss ir klātesošs.
Kad iestudējam operu, mēs mēģinām tikai savus fragmentus. Es neredzēju, kas notiek pārējos skatos. Man bija diezgan grūti, jo mēģināju ar diviem sastāviem. Sākumā nebija ne Elīnas, ne Jusifa, man nācās mēģināt ar citiem kolēģiem. Tad atbrauca viņi un viss pilnīgi mainījās. Abas manas 2. cēliena ārijas veidojām pēdējā klavieru mēģinājumā pirms orķestra mēģinājumiem – tas tā, lai pateiktu, cik maz laika ir bijis. Vēl – daudz kas man nav skaidrs. Man vajadzētu attaisnot vairākas lietas, par kurām man vispār nav sajēgas. Es viņam jautāju – Kaliksto, ko tu domā? „Te tā un tā”, bet viņš arī īsti nevarēja paskaidrot.
Kas ir labi, strādājot ar Bjeito – viņš ļauj izpausties. Piemēram, savu pirmo āriju es pati izveidoju. Teicu – tā, man vajag, lai te cilvēks sēdētu, te pacelšu, te to darīšu – es visu izdomāju.
Arī tas, ka beigās mani izvelk karogā, bija mana ideja. Jautājums, protams, bija arī tehnisks – vai varu nodziedāt visu skatu, guļot uz muguras. Man bija jāmēģina, skatoties uz zāli – pirmkārt, kurā virzienā projicēšana, otrkārt – tur skatuvei mazināja gaismu, jo citādi es vispār neredzētu diriģentu. Bija daudzas lietas, kuras risinājām, bet daudzas lietas man joprojām nav skaidras.
Pilnu interviju klausieties šeit: