20. novembris / 2021
Ilga Auguste
Spožās operprīmas Marinas Rebekas dibinātā skaņu ierakstu kompānija Prima Classic klajā laidusi Vinčenco Belīni 25 gadu vecumā sakomponēto operu “Pirāts”. Ieraksts, ko 20. novembra vakarā ekskluzīvā kārtā piedāvāja Latvijas Radio 3 “Klasika”, nupat nominēts arī Starptautiskajai Klasiskajai Mūzikas balvai (ICMA) kategorijā “Opermūzika”.
Albumu ieskaņojusi Marina Rebeka, Havjērs Kamarena (Javier Camarena), Franko Vasallo (Franco Vassallo), Antonioni Mateo (Antonio di Matteo), Gustavo de Dženaro (Gustavo de Gennaro), Sonia Fortunato (Sonia Fortunato), Massimo Bellīni operas koris un orķestris. Diriģents – Fabricio Maria Karminati (Fabrizio Maria Carminati).
Kad 2018. gadā, pēc 60 gadu starplaika, Bellīni “Pirāts” atgriezās uz Milānas La Scala skatuves, daudzi operkritiķi slavēja Imodženas lomas atveidotāju Sonju Jančevu par viņas drosmi un uzdrīkstēšanos atdzīvināt lomu, kas visiem opercienītājiem saistījusies uz šīs skatuves tikai un vienīgi ar Marijas Kallasas balsi un vārdu. Saprotams, ka Sonja Jančeva nav vienīgā mūsdienu dziedātāja, kas piedalījusies “Pirātu” izaicinājumos. Imodženas lomā lieliskas bijušas arī Renē Fleminga un Mariella Devia. Bet 2019. gadā dziedāt Imodženas lomu “Pirātu” koncertuzvedumā Ženēvas Lielajā teātrī tika uzaicināta arī Marina Rebeka, kura gan par savu lomu, gan operu un tās jaunāko ierakstu atklāj sarunā ar “Klasiku”.
Ilga Auguste: Marina, prieks ar tevi sarunāties kā izdevniecības Prima Classic pārstāvi, kuras paspārnē šī opera šogad izdota, un nupat saņemta arī ziņa, ka šis albums no 377 ierakstiem ir nominēts Starptautiskajai klasiskās mūzikas balvai opermūzikas kategorijā. Kāpēc “Pirāts”? Kas noteica izvēli ieskaņot šo operu albumā?
Marina Rebeka: Stāsts ir diezgan sens – jau vairākas reizes man bija jādzied šī loma: Pirms tam “Pirāts” pirmo reizi bija ieplānots Ženēvas jaunā operteātra atvēršanai, bet tad saslimu un nevarēju aizbraukt, bet loma jau bija gatava. Otru reizi man bija jādzied Dortmundē, bet pandēmijas laikā viss tika atcelts, un man bija tik žēl – tā ir skaista un sarežģīta loma, un nekas nenotiek! Tā mums kopā ar Havjeru un Franko ienāca prātā, ka varbūt mēs to ierakstām, neskatoties uz pandēmijas situāciju.
Ko tev pašai nozīmē šī opera?
Tā ir ārkārtīgi sarežģīta… It sevišķi, ja uz to skatās tā, kā mēs viņu ierakstījām – absolūti veselu, bez kupīrām, ar visām variācijām, ar visām kadencēm, pilnā garumā. Imodžena tiešām ir milzīga loma – ļoti grūta.
Kas šajā operas ierakstā ir tāds, ko mēs neatradīsim līdzšinējos operas ierakstos un vai vispār šī opera bieži ir atskaņota un ieskaņota, iestudēta?
Šī opera tiek uzvesta diezgan reti, jo ļoti grūti atrast sastāvu. Praktiski pasaulē esam tikai daži cilvēki, kas to var nodziedāt.
Tā vairākas reizes uzvesta La Scala, arī Metropoles operā – ar Havjēru un Franko, tā tika plānota arī Cīrihē. Kaut kā pēdējā laikā par to atcerējušies. Visas variācijas, kas ir šajā ierakstā, ir unikālas – tās rakstīju es, un tās mēs kopā ar kolēģiem izrunājām un veidojām, savā ziņā sakomponējām. Bet jebkurā gadījumā – katru reizi, kad “Pirāts” tiek atveidots, jautājums ir, kas dzied – jo nodziedāt to ir ļoti grūti.
Vai tas saistīts ar to, ka Bellīni, būdams vēl tik jauns, un iedomājās, ka dziedātājs var izdziedāt visu? Vai arī viņš rakstījis konkrētiem dziedātājiem, rēķinoties ar viņu iespējām, nedomājot par to, cik viegli vai grūti būs citiem izdziedāt šīs ārijas?
Arī korim, starp citu, ir ļoti grūta partija. Ir viens pirātu koris, ar atbalss efektu, tas tiešām ir ļoti grūti ierakstāms un atskaņojums. Jā, Bellīni dažreiz rakstīja tiešām sarežģīti. Bet viņš bija ļoti talantīgs un šī mūzika ir šedevrs.
Tajā pašā laikā, klausoties šīs sarežģītās ārijas, duetus un ansambļus, jāapbrīno šo operdziedātāju meistarība jau tajā laikā. Tos mēs varam saukt par ļoti lieliem izaicinājumiem, ko dziedātājiem izvirza Bellīni.
Daļēji jā un daļēji arī nē, jo mūsdienās tas ir grūtāk: mūsu orķestris ir skaņots daudz augstāk nekā Bellīni laikā. Otrkārt, Bellīni laikā orķestris bija daudz mazāks nekā šodien un toreiz instrumentu spēlēja uz savādākām stīgām, zāles bija daudz mazākas, elektrības nebija, bija sveces. Tas viss ļoti, ļoti ietekmēja atskaņojumu. Protams, tās bija primadonnas, ģeniāli izpildītāji, kuri tiešām bija tehniski gatavi, lieli meistari, bet šodien atskaņot to ir grūtāk gan balss jaudas dēļ, gan izturības dēļ, gan orķestra dēļ, gan režijas dēļ – toreiz jau režijas nebija, katram dziedātājam bija savs kostīms, katrs to izveidoja pats – kā viņš gribēja, kā viņš to juta. Mūsdienās esam lielas mašinērijas sastāvdaļa. Toreiz viss tika būvēts ap dziedātāju.
Šajā operas tvartā opera ir bez griezumiem, tātad bez kupīrām, ar variācijām un ar tādiem papildinājumiem, ko mēs, piemēram, neieraudzītu šīs operas iestudējumos. Vai tu varētu pastāstīt, kas tie ir par fragmentiem, kas ir nākuši vēl klāt, vai tieši otrādi – kas parasti operu iestudējumos tiek izlaists no šīs Bellīni partitūras?
Gandrīz vai vienmēr iet nost pats fināls, kas ir pēc Imodženas ārijas. Tas ir fināls, kurā izdara pašnāvību, nometoties no tilta. Pārsvarā to vienmēr nogriež, un grib operu noslēgt ar Imodženas ārprāta skatu. Otrkārt, ļoti bieži tiek izlaisti atkārtojumi – pēc tradīcijas, ja ir atkārtojums, jābūt variācijām un ļoti bieži atkārtojumi ir vai nu bez variācijām, vai atkārtojumi tiek izlaisti, daudzi rečitatīvi saīsināti uz pusi.
Kā notika izpildītājmākslinieku izvēle šim ierakstam?
Kā jau es minēju, atrast lomu izpildītājus šai operai ir ļoti, ļoti grūti. Un es pazīstu viņus gandrīz visus, kuri var šīs partijas labi atveidot. Havjērs ir burvīgs izpildītājs, arī Franko. Te ir jāskatās gan balss tembrs, gan izturība, gan koloratūras, gan vēlme un māka veidot variācijas. Un arī, protams, tas, kā saskan balsis kopā. Viegli nebija atrast, bet mums izdevās.
Vai ar kādu no dziedātājiem tev bija paredzēts, piemēram, arī šīs operas koncertatskaņojumos vai atliktajos operas iestudējumos?
Ar Franko šis operas atsaņojums bija paredzēts Ženēvā un vēlāk arī Dortmundē. Ar Havjēru nē, bet zinu, ka viņiem abiem bija paredzēts iestudējums Metropoles operā. Tagad ir grūti pateikt, jo visi plāni pandēmijā ir nojukuši, bet es pazīstu šos divus māksliniekus ļoti labi, man bijusi cieša sadarbība ar viņiem arī citās operās, tā ka diezgan labi pazīstu viņu balsis.
Balsis patiešām šajā ierakstā ir ļoti spēcīgas un atbilstošas gan tembrāli, gan emocionāli. Visi šie dziedātāji ir dažādu konkursu uzvarētāji un dažādu balvu ieguvēji. Protams, viņi nākuši no karstajām zemēm – Gualtjēro lomā ir meksikāņu tenors Havjērs Kamarena, savukārt Itulbo lomā ir meksikāņu tenors Gustavo de Dženaro, nerunājot par itāļiem, Ernesto lomā ir Franko Vasallo – ar literāta un filozofa izglītības grādu. Tā ka tev viņi atrasti ne tikai vokāali izcili, bet arī ļoti daudzpusīgi pēc savas izglītības. Bet ļoti interesants ir arī fakts, ka operas ieskaņojumā ir piedalījies Bellīni dzimtās pilsētas operteātris. Tad var teikt, ka šis ieraksts ir noticis Katānijā?
Jā, kad top kāds operas ierakstu projekts, sākumā grūtāk ir atrast orķestri un diriģentu. Sevišķi, ja runa ir par to, ka mēs šobrīd plānojam tikai nākamo sezonu – atrast kādu brīdi, kad kāds orķestris ir brīvs, ir ļoti grūti. Bet augustā tā sanāca, ka pandēmijas dēļ šim orķestrim tika atcelti vairāki projekti, “Pirāts” jau bija spēlēts pirms tam iepriekšējā sezonā, tāpēc viņi ļoti ātri atsaucās, ka viņiem tas tiešām interesētu. Tad sāku zvanīt visiem kolēģiem, kurš ir brīvs no tiem, kurus es gribētu redzēt šajās lomās. (..)
Un vēl viena ļoti laba lieta, kas uzreiz iekrīt acīs, turot rokā šo trīs kompaktdisku izdevumu, ir biezais bukletiņš, kurā var sekot līdzi arī libretam un, protams, ne tikai libretam. Šeit ir gan operas vēsture, gan arī vārdi no izdevēja, vārdi no tulkotāja, veco laiku un tagadējo laiku vēsture, plus vēl librets un atšifrējums lomu tekstiem. Un nu patiešām jāsaka, nu tāda simtprocentīga pilnība.
Paldies! Tas bija daudzu cilvēku darbs un ieguldījums – buklets tapis diezgan ilgi. Arī dizains ir ļoti, ļoti pārdomāts. Tas ir mūsu burvīgās mākslinieces Tatjanas Vlasovas un viņas dēla Andreja Vlasova darbs. Tiešām mēs varam lepoties burvīgiem māksliniekiem. Par albuma titulbildi man saka, ka fotogrāfija ir noteikti no “Karību pirātiem” nozagtais fotoattēls. (smejas) Es saku – nē, lai cik tas nebūtu smieklīgi, tas ir Havjera selfijs, ko viņš uzņēmis ar savu telefonu, kad dziedājis “Pirātu” šeit, Cīrihē.
Click here for the full interview
Foto: Jānis Romanovskis