Skip to main content

SANTA: “Divas Paaudzes. Marina Rebeka un Juris Jankovičs”

Divas Paaudzes. MARINA REBEKA UN JURIS JANKOVIČS

Mūziķi un sportisti – tie ir cilvēki, kas spodrina ne vien savu, bet arī Latvijas vārdu pasaulē. Viņu biogrāfijās būtiski ir arī vecvecāki. Ar mīļumu, sirdsgudrību, prasmi
īstajā brīdī pastumt vajadzīgajā virzienā. Turklāt šī fotostāsta katras ģimenes stāsts ir kāda mūsu valsts vēstures šķautne.

Novembris 2018

Mežaparka dzīvoklī gandrīz viss ir tāpat kā tolaik, kad pirmos desmit gadus te auga tagad pasaulslavenais soprāns Marina Rebeka – skrēja ar kaimiņbērniem pa pagalmiem, gāja uz slidotavu. Tagad viņas balss šeit skan ierakstos, ko klausās uzticamākais pielūdzējs – vectēvs.

«Mūsu ģimenē vienmēr skanēja mūzika. Cik reižu Liepājā izrādīja operas, tik es tās noklausījos. Grasījos kļūt par kora vadītāju, gāju uz klavierstundām, kora nodarbības stundām,» atceras Juris Jankovičs. Tagad viņam ir 94 gadi. Bet nepilnu 17 gadu vecumā Juri kopā ar māsu un mammu iedzina lopu vagonā un aizveda uz Sibīriju. Tēvu arī aizveda, un viņu ģimene vairs nekad neredzēja. Slimības, bads, nežēlīgs aukstums –
tāda bija Jura jaunība. Par drausmīgo laiku izsūtījumā viņš ir uzrakstījis grāmatu Skorpiona slazdā, kuru caurvij apbrīnojama mūzikas mīlestība. Kaut vai epizode, kad viņš asarām acīs, sirdij dauzoties, radiomezglā izdzird operas Pīķa dāma fragmentu. Protams, būtu neprāts tobrīd iedomāties, ka pēc daudziem, daudziem gadiem viņa mazmeita dziedās Ņujorkā, Vīnē, Cīrihē, Čikāgā… Taču tā notika. Jura Jankoviča mazmeita, soprāns Marina Rebeka ir gaidīta visos pasaules slavenākajos opernamos, viņas darbu kalendārs ir sarakstīts jau līdz 2023. gadam.

«Marinai bija kādi pieci gadi, kad ar viņu divatā atvaļinājumā dzīvoju vasarnīcā. Abi daudz dziedājām, un es pamanīju, ka viņai ir laba dzirde. Tolaik mēs ar sieviņu un meitas ģimene dzīvojām vienā dzīvoklī. Piesēdināju Marinu pie šīm klavierēm. Meita iebilda – tu mani mocīji ar klavierēm, mans bērns nemocīsies! Sacīju – labi, nemoki, bet es viņu ievirzīšu mūzikā. Iemācīju notis, sēdināju pie etīdēm, bet Marina vienreiz nospēlē un skrien prom. Saku – paga, vajag atkārtot, nostiprināt. Biju šokā, kad viņa otrreiz nospēlēja, notīs neskatoties. Sapratu, ka mazmeita ir ļoti muzikāla.»

Marinas bērnības atmiņās ir palicis sapnis par baletu, gribējusi būt balerīna. Taču tad liktenīgi sakrita divi notikumi. «Man bija trīspadsmit gadu, kad Itālijā notika pasaules čempionāts futbolā, un tur dziedāja trīs tenori – Domingo, Karerass un Pavaroti. Tas bija kaut kas!» Marinas balsī joprojām ir sajūsma. (Starp citu, no šīs trijotnes Marina nav tikusies un strādājusi vienīgi ar Pavaroti.) «Tad vectēvs mani aizveda uz operu Norma Dailes teātrī, jo opernamu tolaik remontēja. Solveiga Raja dziedāja Normu. Tas bija tik skaisti… Tovakar pateicu opim – es būšu dziedātāja! Savādi, bet nākamo reizi pie mums Normu atskaņoja tikai pērn, un tad es to dziedāju.» Vectēvs, protams, ar mazmeitu lepojas un arī apbrīno: «Viņa visu ir panākusi ar milzu darbu un neatlaidību. Tagad spēj izcili nodziedāt 30 operas septiņās valodās. To, ka Marina var dziedāt, es zināju, bet to, ka viņa sasniegs tādu līmeni, neparedzēju.»