Follow Marina:

Interview

LA.LV – INTERVIEW – “MAN VAJAG VAI NU VISLABĀKO, VAI NEKO”

Novēlu visiem dzīvi bez kovida, īpaši gribu vēlēt dzīvu mūziku, dzīvas emocijas un dzīvu publiku. Tomēr visvairāk vēlu drosmi. Bailes nogalina mīlestību, ticību, tās padara cilvēku vājāku – mazu un niecīgu. Mums nav jāzaudē cilvēciskums baiļu dēļ. Es aicinu visus nebaidīties, mīlēt vienam otru, atvērties dzīvei, emocijām un mūzikai – tās izglābs pasauli.

”Man vajag vai nu vislabāko, vai – neko.” Intervija ar operzvaigzni Marinu Rebeku

 

21. janvāris 2021
Aija Kaukule

 

Starptautiskās klasiskās mūzikas balvas (ICMA) gada mūziķes tituls, Latvijas Izcilības balva kultūrā, nominācija prestižajai “Echo Klassik” balvai un kritiķu slavēts mirdzums pasaules operzvaigžņu olimpā Milānas “La Scala” sezonas atklāšanā un pašas solokoncertā. Laikā, kad lielākā daļa pasaules opernamu un koncertzāļu skatītājiem slēgtas, pasaulslavenā latviešu operdziedātāja MARINA REBEKA iekaro arvien jaunas virsotnes. Marinu Rebeku uzskata par spožāko šo laiku Violetu Verdi “Traviatā”, arī pērn šī loma dziedāta gan Madridē, gan Milānā, tomēr māksliniece teic, ka ir atvērta jaunajam.  

– Nav noslēpums, ka šis ir ārkārtējs stāvoklis visā pasaulē, tāpēc jāvaicā, kāds šobrīd ir pirmizrādes ikdienas fons mazajā “miljonāru valstī” Monako.  

M. Rebeka: – Dzīvojam Bosoleijā – Francijas pilsētā, kas ir minūtes gājiena attālumā no Monako robežas. Francijā jau sešos vakarā iestājas komandantstunda, Monako – deviņos, bet mēģinājumi operā beidzas ap pusnakti, tomēr policija neprasa uzrādīt dokumentus, jo zina, ka strādājam operā. “Thaϊs” izrāde notiks ar publiku (pirmizrāde 22. janvārī. – A. K.), protams, jāievēro visi mēri – cilvēkiem tiek mērīta temperatūra, viņi nesēž viens otram blakus. Māksliniekiem ir atsevišķas ieejas, nesatiekamies ar orķestri, ar kori, ikvienam tiek veikti kovidtesti. Kopā ar vīru (Edgardo Vertanesjans. – A. K.) bijām šeit uz Havjēra Kamarenas (meksikāņu tenors. – A. K.) koncertu, tas bija tik aizkustinoši – zālē cilvēki, laba enerģija, iespēja dzirdēt īstu, dzīvu balsi. Man šķiet, ir negodīgi, ka operas tiek slēgtas, bet lidmašīnās cilvēki sēž kā siļķes mucā.  

– Masnē “Taīda” – stāsts par ēģiptiešu kurtizānes un priestera mīlu – ir tipiska primadonnas opera, kuras titullomā ir iespēja parādīt gan balsi, gan aktierspēli.  

– Absolūti. Šī ir ļoti grūta loma ar milzīgu diapazonu, daudz sarežģītiem dziedājumiem, taču reizē – ārkārtīgi skaista opera. Mani vienmēr aizkustinājis šis stāsts. Kad Zalcburgā dziedājām pēdējo Taīdas un Atanaela duetu ar Plasido Domingo, mēs vienmēr raudājām. Viss izrādes sastāvs ir tikai un vienīgi franči, tāpēc atļaut dziedāt titullomu nefranču dziedātājai man ir augsts novērtējums un reizē liela atbildība. Mans skatuves partneris Ludoviks Tezjē ir franču opermūzikas ikona līdzās Roberto Alanjam. Izcils dziedātājs, kolosāls kolēģis. Viens otru pazīstam jau ilgāku laiku, bet šī ir mūsu pirmā ciešākā sadarbība.  

– Kamēr kultūra visā pasaulē darbojas daļējā pauzes režīmā, jums aizvadītais gads bijis visai darbīgs. Dziedājāt Madrides operā, Milānas “La Scala”, Florencē, notika solo koncerti Cīrihē, Tulūzā un “La Scala”, uzstājāties arī Latvijā.  

Pēc “Normas” izrādēm Hamburgas Valsts operā 12. martā ielidoju Rīgā un nosēdēju mājās līdz jūnija vidum, bet garlaicīgi nebija, jo meitai bija mājmācība (Doma kora skolā. – A. K.). Protams, līdz ar kovidu izgaisa mana debija Leonoras lomā “Trubadūrā” Vīnes Valsts operā, taču tā vietā man piezvanīja no Madrides “Teatro Real” un piedāvāja dziedāt Violetu vairākās “Traviatas” izrādēs. Nodziedāju arī koncertu Rundāles pilī, ierakstījām CD “Credo”. Pēc tam aizbraucu uz Katāniju, kur ierakstījām veselu operu – Bellīni “Pirātu”.  

– Florencē Dezdemonas lomā debitējāt tiešsaistē, arī – “La Scala” sezonas atklāšanā, kur piedalījās arī Elīna Garanča un Kristīne Opolais. Dziedājāt Čočosanas āriju bez skatītāju klātbūtnes. Ko domājat par attālinātajām izrādēm?  

– Uzstāšanās “La Scala” nebija viegla. Ap mani bija ūdens, orķestris – skatītāju zālē, bet diriģents Rikardo Šaijī – tālu no skatuves, tikko saskatāms. Nemitīgi bija jāseko līdzi tam, lai viss skanētu kopā. Neraugoties uz to, šis bija ļoti skaists notikums. Kolēģes gan nesatiku, jo tiek ievēroti stingri drošības pasākumi. Sajūta, dziedot tukšai zālei, protams, ir mazliet muļķīga.
Klātienē ir dzīva skaņa, māksla, kādu to veido dziedātājs, taču ekrānos ir dzirdams skaņu operatoru darbs. Straumēšana nozīmē arī vairāk atbildības un vairāk stresa, bet ir arī pluss – šādi izrādi noskatās, iespējams, daudz vairāk skatītāju un beidzot ir iespēja dzirdēt dziedātājus, kuriem nav ierakstu. Tomēr nekad neviena straumēšana neaizstās dzīvo skaņu un emocijas!  

– Aizvadītais gads jums nesis daudz atzinību. Vai balvas paver jaunus ceļus karjerā?  

– ICMA balvu saņēmu nevis maijā koncertā Seviļā, kā bija plānots, bet daudz vēlāk – rudenī manā solokoncertā teātrī “La Scala”. Šādas balvas atšķirībā no uzvarām konkursos ir atzinība par padarīto. Tās nenes papildu darba iespējas. Latvijas atzinība bija negaidīts pārsteigums – ir liels prieks, ka mana valsts ir atzinusi un novērtējusi manu darbu. Sēdēju Florencē pie datora un “Zoom” vēroju, kā mana mamma Rīgā saņem balvu. Ļoti aizkustinoši.  

– Tikko, decembrī, iznācis vēl viens jūsu albums – kopā ar “Sinfonietta Rīga”, Latvijas Radio kori un lietuviešu diriģentu Modestu Pitrenu Rīgas Reformātu baznīcā šovasar ieskaņotais “Credo”. Pārsteigums, jo tajā nav opermūzikas, bet garīgā mūzika. Šāds pavērsiens bija jūsu izvēle?  

– Sākumā domājām ar “Sinfonietta Rīga” par kādu kopīgu koncertu, bet visi šie “strīmingi” man nešķiet dabiski. Iedomājos, kāpēc mēs nevarētu sniegt cilvēkiem kādu atbalstu vai cerību stariņu, lai atvieglotu psiholoģiski un emocionāli grūto laiku, kad daudzi ir neziņā par nākotni, vai viņiem būs darbs, kad šis viss beigsies. “Credo” skaņdarbi gan nav tikai garīgā mūzika, ir arī mazliet opermūzikas, taču pārsvarā tās ir lūgšanas. Didonas pirmsnāves ārija no Pērsela operas “Didona un Enejs”, lūgšana no operas “Likteņa vara”. Iekļāvām arī Kserksa āriju no operas “Kserkss”, jo tas ir pazīstams skaņdarbs un šķita piemērots mūsu idejai. Tomazo Albinoni “Adagio” oriģinālā ir instrumentāls skaņdarbs, ko es aranžēju kā dialogu starp pirmo vijoli un balsi. Albuma atklāšanas koncerts bija ieplānots martā, taču skatīsimies, kāda būs situācija valstī.  

– Interesanti, ka savus ierakstus pašlaik izdodat pašas dibinātā izdevniecībā “Prima Classic” – drosmīgs solis pasaules akadēmiskās mūzikas industrijā, kurā valda lielo izdevniecību “vaļi”. Turklāt jūs to savienojat ar ļoti spraigu dziedātājas karjeru.  

– Galvenais iemesls, kāpēc gribēju dibināt savu skaņu ierakstu kompāniju, – vēlos katrai balsij īpašu pieeju. Esmu strādājusi ar lielajām izdevniecībām – “Warner”, “EMI”, “Deutsche Gramophon”, “Naxos” –, bet man nepatika viņu pieeja. Tam vienmēr vajag daudz laika, taču lielajām kompānijām tā nav, jo katra stunda skaņu režisoram nozīmē izmaksas, kas jāsedz kompānijai. Esmu perfekcioniste. Man vajag vai nu vislabāko, vai neko.  

– Izdevniecība ir jūsu un vīra – pieredzējuša skaņu režisora – kopīgs lolojums.  

– Jā, mans vīrs ir ļoti labs skaņu režisors. Viņam ir pieredze, daudzus gadus strādājot gan ar klasisko mūziku, gan popmūziku – viņš strādājis gan ar Madonnu, gan Lady Gaga, gan ar Stīviju Vonderu un citiem. Kompāniju dibinājām arī tāpēc, lai ierakstītu ne tikai mani, bet arī daudz talantīgu mākslinieku, kuriem nav savu albumu. Starp viņiem ir gan Plasido Domingo konkursa uzvarētājs, Dienvidāfrikas tenors Levi Segkapane, gan unikālas divpa¬dsmit stīgu ģitāras virtuozs Anderss Miolins. Pavasarī plānojam izdot ļoti interesantus Andreja Osokina un itāļu baritona Franko Vasallo albumus. Iznāks arī Bellīni opera “Pirāts”, ko ierakstījām Katānijā. Man ļoti patīk parādīt pasaulei, cik daudz talantīgu cilvēku ir mums apkārt.  

– Jūsu koncertu kalendārs jau ir krietni aizpildīts arī uz priekšu – Parīzes opernams, Amsterdamas opera, Veronas arēna… Ar cik drošu skatu raugāties nākotnē?  

– Viss ir Dieva rokās. Pēc “Taīdas” uz neilgu brīdi lidoju uz Rīgu, bet pēc tam, februārī, man jābūt Parīzē – ceru, ka beidzot notiks mans ilgi gaidītais “Trubadūrs”, mana debija Leonoras lomā, kas pagājušajā gadā bijā jādzied Vīnē. Gaidāma arī liela debija Verdi operā “Divi Foskari”. Pilnīgi negaidīti “La Scala” gada nogalē galā koncertā dziedāju “Madama Butterfly”, lai gan biju piedāvājusi “Normu”, taču maestro Rikardo Šaijī bija izvēlējies Čočosanu. Tas bija pirmais piegājiens, kam šogad sekos arī debija lomā – vēl neteikšu, kur. Maijā būs mans pirmais lielais “Annas Boleinas” iestudējums Amsterdamas operā – pirmais triju izrāžu ciklā, kur katrā no tām būšu karaliene: 2022. gadā – Marija Stjuarte un 2023. gadā – Elizabete Doniceti operā “Roberto Deverē”. Gaidāms arī no pagājušā gada pārceltais Bellīni “Pirāta” koncertuzvedums Dortmundes festivālā “Klangvokal”. Būs arī daži interesanti koncerti – īpaši gaidu Ziemassvētku koncertu Vīnē. Un es atstāju brīvu vietu atpūtai, kas ir ārkārtīgi svarīgi.  

– Marina, no malas skatoties, esat sasniegusi virsotnes. Bet kā jūs pati teiktu, kādā ceļa posmā esat?  

– Esmu pašā vidū – vēl ir daudz īstenojamu mērķu. Man ir daudz interešu – ne tikai uz operas skatuves –, ļoti interesē kamermūzika, tāpat arī garīgā mūzika. Šobrīd ir interesanti projekti ierakstiem – gan pašai, gan kolēģiem. Un priekšā ir filma par Pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem (“Zeme, kas dzied”, režisors Māris Martinsons. – A. K.). Lomas, kuras man tagad ir operā, ir savā ziņā virsotnes, taču ir daudz cita repertuāra, kuru neaiztieku, kuram vēl jānobriest. Es neskrienu – man ir daudz sakāmā, daudz darāmā.  

– Šis ir gada sākums – ko jūs vēlētu pati sev un sabiedrībai?  

– Novēlu visiem dzīvi bez kovida, īpaši gribu vēlēt dzīvu mūziku, dzīvas emocijas un dzīvu publiku. Tomēr visvairāk vēlu drosmi. Bailes nogalina mīlestību, ticību, tās padara cilvēku vājāku – mazu un niecīgu. Mums nav jāzaudē cilvēciskums baiļu dēļ. Es aicinu visus nebaidīties, mīlēt vienam otru, atvērties dzīvei, emocijām un mūzikai – tās izglābs pasauli.

 

Click here for the full interview