Follow Marina:

Interview

LATVIJAS RADIO – INTERVIEW

Trieste vienmēr paliks ļoti īpaša, jo šeit man tika sarīkots puķu lietus. Nezinu, kā šie cilvēki to noorganizēja, bet no orķestra un visiem balkoniem lidoja pa vienai puķei, un beigās visa skatuve bija vienos ziedos – tas bija ļoti kas skaists un nebijis.

Operzvaigzne Marina Rebeka: Mani standarti ir diezgan augsti

 

8. marts 2020
Signe Lagzdiņa

 

Šovakar pulksten 19.00 tiešraidē no Hamburgas klausīsimies Vinčenco Bellīni operas “Norma” jauniestudējuma pirmizrādi ar mūsu spožo soprānu Marinu Rebeku titullomā. 

Telefonintervijā no Hamburgas dziedātāja no sirds slavē savus skatuves kolēģus, taču pret iestudējumu noskaņota visai kritiski. “Nevarētu teikt, ka man tas patīk… Šis periods bijis tiešām grūts visai mūsu komandai,” neslēpj Marina Rebeka, kurai tikko piešķirta prestižā Starptautiskā klasiskās mūzikas balva, bet marta beigās klajā nāks viņas ceturtais soloalbums.  

Signe Lagzdiņa: Kādas atmiņas un izjūtas saistītas ar Hamburgu?  

Marina Rebeka: Pēdējo reizi Hamburgā biju 2009. gadā, un tā bija Verdi “Traviata” – tāds īsti skaists, klasisks iestudējums ar baltām kleitām un parūkām. Šoreiz viss ir pilnīgi savādāk – “Normai” ir ļoti moderns iestudējums. Neesmu šeit bijusi vienpadsmit gadus, bet neizskatās, ka būtu kaut kas mainījies – teātris tas pats, kolēģi sirsnīgi, viss ir ļoti jauki… Norma ikreiz ir īpašs notikums manā dzīvē, un vienmēr atcerēšos savu pirmo “Normu” 2016. gadā Triestē, kur notika mana debija.  

Zīmīgi, ka tieši šajā pašā operteātrī 1953. gadā ar šo lomu debitēja Marija Kallasa, un satiku cilvēkus, kuri bijuši uz abām izrādēm un teica – mēs dzirdējām jūs abas…  

Jautāju, kā gan tas ir iespējams?! Viens saka – nebrīnieties, man ir astoņdesmit deviņi gadi, cits – ka viņam astoņdesmit pieci… Tā man bija ļoti zīmīga, nopietna debija: gan tāpēc, ka tas bija Itālijā, un itāļi saprot katru vārdu, ko es dziedu, gan tāpēc, ka tur biju dziedājusi Kallasa, gan tāpēc, ka Normas loma man ir ļoti īpaša – savā laikā tieši Norma kļuva par iemeslu tam, kāpēc vispār kļuvu operdziedātāja. Bērnībā nezināju, kas ir opera, un mans vectēvs teica – aiziesim, un es tev parādīšu, kas tas ir! Aizgājām, un tā bija tieši “Norma”. Opernams tobrīd bija slēgts, tāpēc izrāde notika Dailes teātrī – galvenajās lomās, šķiet, bija Kārlis Zariņš un Solveiga Raja. Par redzēto burtiski biju šokā…  

Pirmajā un vienīgajā starpbrīdī vectēvam teicu – zini ko, es šito dziedāšu! Protams, toreiz tas likās pilnīgi amizanti… Galu galā tā arī iznāca – pēc 23 gadiem es tomēr to nodziedāju.  

Jo sākotnēji man ļoti patika balets, vienmēr teicu, ka gribu kļūt par balerīnu, jo man tik ļoti patika tā mūzika, skaistie kostīmi un pats skaistais teātris, bet nezināju, ka šajā teātrī ir arī tāda lieta kā opera.  

Pēc debijas Normas lomā Ņujorkas Metropoles operā 2017. gada oktobrī starptautiskā prese jūsu Normu sauca par “dievišķu” un “pirmklasīgu”. Kā Norma mainās, ceļojot pa operteātriem?  

Tas ļoti atkarīgs no iestudējuma. Trieste vienmēr paliks ļoti īpaša, jo šeit man tika sarīkots puķu lietus. Nezinu, kā šie cilvēki to noorganizēja, bet no orķestra un visiem balkoniem lidoja pa vienai puķei, un beigās visa skatuve bija vienos ziedos – tas bija ļoti kas skaists un nebijis.  

Metropoles operā bija diezgan stresaini, jo mēģinājumu bija ļoti maz, uz skatuves faktiski nebiju kāpusi. Tā nu pirmoreiz tur debitēju, kāpjot plikām kājām uz skatuves, kuru principā nepazinu.  

“Normas” iestudējums Metropoles operā bija kā “Avatara” filmas pārveidojums, kaut principā – diezgan ir klasisks iestudējums, Normas loma – kā rituāls. Metropoles opera ir ļoti liels teātris, ļoti atsaucīgs ar labu publiku un ģeniālu orķestri. Šoreiz tas būs kas pavisam savādāks, lai gan mūzikas ziņā, protams, viss būs labi – ielikšu tajā visas savas jūtas. Protams, būs uztraukums. Pirmizrādēs gan īpaši nemīlu radiotranslācijas – ir daudz vairāk atbildības un uztraukuma. Darīšu visu, ko varēšu, bet nevaru solīt, ka neuztraukšos…  

Vai bijis arī tā, ka uztraukums palīdz?  

Uztraukums ir ļoti īpaša lieta. Savā ziņā tas ir mobilizējošs – it kā ej zem aukstas dušas, viss ķermenis jau gatavs vairākas dienas pirms pirmizrādes. Sākumā, kad tikko sāku dziedāt, uztraukums bija vienkārši briesmīgs – kājas trīcēja tā, ka bija jāvelk gari svārki, lai neredzētu, kā tās trīc. Bet ar laiku ķermenis un smadzenes pieradušas, ari mana būtība tam piemērojusies, lai gan uztraukums noteikti kaut ko maina. Cik daudz tas katrā reizē dara labu vai sliktu, varu novērtēt tikai pēc tam, kad klausos ierakstu. Izrādes laikā slikto centies ātrāk aizmirst un iet tālāk. “Normā”, protams, grūts ir pats ievads – “Casta diva”, visi sēž, klausās tik pazīstamo mūziku un klusums ir elektrizējošs. Arī finālā ir pilnīgs klusums – neviens pat neelpo, var dzirdēt mušu lidojam… Tu saproti, ka cilvēki klausās, un mūzika ir kā lūgšana. Jā, tāds ir uztraukums. Bet principā katra izrāde ir savādāka. Tāda ir dzīve.  

Hamburgas “Norma” būs moderna – režisore ir ķīniete Jona Kima (Yona Kim).  

Iestudējums ir tiešām moderns, un nevarētu teikt, ka man tas patīk – ir nesaprašanās, un šis periods bijis tiešām ļoti grūts visai mūsu komandai. Tērpi ir moderni: džinsi, zābaki, T-krekli, vīriešiem – uzvalki.  

Man ir garš lina naktskrekls, bet otrs kostīms ir džinsi, melns T-krekls, melni zābaki un lietusmētelis. Vēl man ir ar melnām zīmēm sazīmētas rokas, ļoti stipri sazīmētas acis un ļoti gari rudi mati. Tāda ragana sanākusi. Dzīve notiek konteinerā.  

Tam pa vidu ir caurums, kur iet trepes, kuru apakšā slēpju savus bērnus. Kur tas viss notiek, īsti nevar saprast – netiek arī dots paskaidrojums. Beigās mani nesadedzina – sēžu krēslā un aizmugurē sadedzina manu lelli. Jā, ir grūti…  

Diezgan atklāti esmu to teikusi arī vācu radio, un arī režisorei esmu sacījusi, ka ir grūti. Divas nedēļas viņa ar mani nerunā – runāju tikai ar viņas asistenti, un, teikšu atklāti, man ir grūtības.  

Tomēr, neskatoties uz visu, es dziedu, un ļoti daudzi cilvēki sekos manai dziedāšanai Austrijā, Vācijā un Latvijā. Visas jūtas centīšos ielikt balsī. Dažreiz dzirdēsiet kādu krēslu, kas krīt, konteineru, kas brauc, un pēkšņi skaņa varētu būt dīvaina, jo ļoti bieži dziedu konteinerā, kur akustika savādāka. Divos vārdos sakot – ir tā…  

Vairāk un plašāk šeit!  

Link to the interview